Dzeja*****

Edgars Piļāns

istabas klusums uz smadzenēm spiež
kā melna nāve tas sejā man ņirdz
tamdēļ tiecos es aizbēgt no sevis un ar draugiem laiku vadīt
lai neļautos bezcerībai ko atkal rītdiena nes
nē, cilpa nekļūs līgava mana
un indei nelūgšu sevi ieaijāt mūžības miegā
es dzenos un tiecos dzīvi izgaršot visās tās krāsās
aizgūtnēm ieelpot kaisli ko daiļavas sniedz
ar trīsām pirkstu galos spēlēt šo dzīvi
lai ar ikdiena mani pīšļos triec
un pirkstu galus jau jūtu sasniedzam sapņus, bet…
“ha ha ha ha” - ņirdz liktens man sejā:
“Tev rokas par īsu!”
mazliet vēl paciesties! cik gan ilgi?
apātiskas bezpalīdzības pildītas man tukšās kabatas
ĀRPRĀTĀ ļauties šīs smirdīgās eksistences svinībām
ko uzticams draugu pulks atkal man sniegs
aizbēgt! atiet un atpūsties!
lai vēlāk kaut no dzīves lupatās satriektam
tomēr ir spēks atkal tālāk kūņoties
jo taču vienreiz tā rītdiena tomēr ko sniegs
un šodienas sapnis būs īsteni taustāms
lai virsotni sasniegtu, bet ne puscēļa sakņuptu
būs vien man celties un tālāk iet

Autors: rita, 2008. gada 18. oktobris, 12:50
Skatījumi: 1622 [-0:+0]
Atslēgvārdi: dzeja