DzejaVariācija nebūtībai jābūtības mērcē ar varbūtības

Roberts Reinbergs

Variācija nebūtībai jābūtības mērcē ar varbūtības piedevām

Kāds nepārdomāts stāsts bez sižeta un laimīgām beigām

2006


Veltījums kādam man pazīstamam tēviņam,
kura vārdu es šeit atļaušos neminēt. Viņš zinās.


Visi tēli un notikumi ir izdomāti, jeb kura līdzība ar reāliem notikumiem vai cilvēkiem ir nejauša.


Es __________________________ būdams pie pilna prāta un saprašanas divu liecinieku ______________________ / ______________________ klātbūtnē ar savu parakstu apliecinu, ka esmu brīdināts par stāsta saturu un vēlos to tomēr lasīt, kā arī pilnībā apzinos visas iespējamās sekas, kādas tas varētu atstāt uz manu psihi, pasaules uzskatiem un dzīvesveidu. Tāpat es apzinos kā tas varētu ietekmēt manus līdzcilvēkus un uzņemos visu atbildību par to, kādas sekas varētu būt, ja šo stāsta eksemplāru bez brīdinājuma par saturu paņemtu un izlasītu kāds cits cilvēks, kā arī apņemos to glabāt nepilngadīgiem nepieejamā vietā, tāpat uzņemos atbildību par sekām, kas varētu būt, ja pats neesmu šo nosacījumu ievērojis.


____________________ _____________________/____________________
(datums) (paraksts) (paraksta atšifrējums)

Liecinieki:

_____________________/____________________
(paraksts) (paraksta atšifrējums)
_____________________/____________________
(paraksts) (paraksta atšifrējums)


PROLOGS

Runā, ka pirms nāves cilvēkam gar acīm visa dzīve pazib, bet varbūt… varbūt tikai atsevišķi haotiski dzīves notikumi uzplaiksnī smadzeņu šūnām atmirstot. Notikumi, par kuriem neviens nevar būt drošs, vai tie vispār ir norisinājušies vai arī tie ir tikai mirstošu smadzeņu darbības auglis.
Bet varbūt tā arī ir realitāte. Vienīgā, īstā…


***

Kristieši ir dīvaina tauta. Viņi saka: “Bīsties Dieva!” Tai pat laikā, apgalvodami, ka “Dievs ir mīlestība”.

Es it kā esmu ķeceris, daži mani lamā par pagānu, neticīgo vai ateistu… Bet patiesībā es vienkārši zinu, ka Dieva nav. Viņš ir miris un mēs – cilvēki – esam tie, kas viņu ir nogalinājuši. Mūsu visu rokas ir mērcētas Dieva asinīs. Labi es atzīstu – tas bija sen un viņš ir jau paspējis sapūt un beigt smirdēt. Tagad viss rit savu gaitu, jāpaļaujas katram tikai uz paša spēkiem, bet to ir tik maz. Pārāk maz, lai būtu iespējams, ko sakarīgu paveikt vai vismaz nodzīvot laimīgu mūžu. Varbūt tāpēc es vienkārši esmu, neko nevēlos un neko arī nedaru. Man pilnībā pietiek ar manis paša esību. Un vēl! Manī nav mīlestības. Arī tā ir tikusi nogalināta un es neteikšu, kurš to izdarīja. Tam vairs nav nekādas nozīmes. Vairs nekādas… Arī viņš drīz mirs. No manas rokas…

Starp citu, vai jūs zināt, kas ir ticība? Ticība tā ir neziņa. Ticīgais jau nezin, vai tas, kam viņš tic, pastāv. Ticīgais tic un cer, ka tā ir. Viņam ir vieglāk. Viņš var nedomāt, pietiek ar “ticību, cerību..”, jā, un arī ar “pilnīgu paļaušanos uz..” līķi.

***

Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, bet man ir mājdzīvnieki. Veseli divi. Dēles. Divas lielas, skaistas un kustīgas dēles. Tādam kā man tie ir ideāli mājdzīvnieki. Katra dzīvo savā ūdenstraukā un ēd tikai divas reizes gadā. Viņas ēd mani. Pēc tam asiņoju… piecas, varbūt sešas stundas… tā lēni un vienmērīgi. Skaisti. Viņas man ir un es esmu viņām. Un viņas par mani neko nezin. Viņu pasaulē manis nav. Un es esmu brīvs. Man nav nepieciešams pārrasties noteiktos laikos mājās. Es varu pat nozust uz vairākiem mēnešiem. Kad pārrodos apskatos vai kāda nav izbadējusies un atkal varu nozust uz nenoteiktu laiku. Kādreiz man bija žurka. Tai es biju vajadzīgs katru dienu. Viņa nomira. Saslima un nomira. Kopš tā laika man nekad nav bijušas žurkas. Nedz arī kāds cits dzīvnieks, kam mani vajadzētu katru dienu. Neviens. Un šodien nomirs arī cilvēks, kurš nogalināja manī mīlestību. Viņš to vēl nezin. Es nezinu vai viņš to uzzinās. Neesmu vēl izlēmis. Ļaut viņam to pirms tam uzzināt vai nē…

Kad es pārcēlos uz šejieni es taču biju pavisam citāds. Kad tas bija?… Pirms desmit, nē, deviņiem gadiem 1996. gadā. Sen, jebkurā gadījumā tas bija sen. Sākumā jau es vienalga biju tas pats puikiņš… es izmainījos pakāpeniski. Dzīve spēj mainīt cilvēkus. Kā dienu pret nakti.

***

Eriče.

Man šeit patīk. Pirmo reizi šo vietu redzēju 2004. gadā. Oktobrī. Vai varbūt novembrī. Tagad tam vairs nav būtiskas nozīmes. Mēs (busiņš ar astoņiem cilvēkiem) izbraucām no Trapānas agrā rītā. Bija skaists saulains laiks. Pa ceļam sāka līt. Lietus pārvērtās negaisā un busiņš šaubīgi, bet, neatlaidīgi spītējot, turpināja ceļu augšup kalnā. Ieleja nebija vairs redzama un pat ceļš bija redzams tikai pāris metru attālumā.

Toreiz mēs tikai kādas divdesmit minūtes paklīdām pa Eriči, ignorējot negaisa plosīšanos. Šī vieta paspēja mani tajās divdesmit minūtēs piesaistīt. Zināju, ka atgriezīšos. Jau toreiz zināju. Tagad es te dzīvoju. Jau otro dienu.

Es aizbēgu. Pats no sevis. Es nedrīkstu atgriezties. Tad viss būs atpakaļ. Viss no kā bēgu… Tagad manas mājas ir šeit. Tāds pavisam mazs vienistabas dzīvoklītis. Bez mēbelēm. Ir pavisam, pavisam maza virtuvīte ar jo mazu, jo mazu lodziņu, pa kuru tik pat kā neko nevar saskatīt. Dienasgaisma caur to gandrīz nemaz neiespīd. Un būs vēl duša. Istabas stūrī. Visgaišākajā istabas stūrī. Bez nekāda aizslietņa. To sienas posmu es veidošu kā sena mūra fragmentu. Grīda tur būs it kā veidojusies no nobrukušu mūru gabaliem. Tur varētu iestādīt papardes. Papardes ir mana vājība. Šie zaļie – nekad neziedošie augi.

Pretējā stūrī uz grīdas es sev jau esmu izveidojis migu. Vienkāršs matracis un sega. Ar to pilnīgi pietiek. Vairāk man laikam neko arī nevajag.

Kādreiz bija tik daudz vēlmju. Esmu no tā visa atteicies. Esmu gandrīz no visa atteicies.

Tikai nedaudz miera. Lūk, kas man bija vajadzīgs! Visu šo laiku. Tikai šeit es to sapratu.

Es bēgu un man bija vienalga, kurp nokļūt, bet kaut kā ceļš pats mani šurp atveda. It kā kāds apzināti mani būtu šurp nogādājis.

***

Sen neesmu drāzies. Tieši to es arī izdarīšu. Uz reiz pēc tam. Izdrāzīšu viņa līķi. Pēc tam uzsmēķēšu. Nav nekā labāka par cigareti pēc nokniebšanās. Pēc tam būs laikam jāparādās mājās. Nav labi tur nerādīties ilgāk par mēnešiem… trim.

Kaimiņos ir viens jauks puikiņš. Tik jaunus pārāk ilgi atstāt bez pieskatīšanas nevar. Gultā viņš ir labs. Par naudu gatavs uz jeb ko. Viņam ir arī skuķis. Tāda pati padauza. Tas skuķis vienreiz ar’ man piesējās. Es esot tāds un šitāds un mēs varētu, viņas draudziņam nebūtu taču nekādu iebildumu, viņam pat par to nevajadzētu neko uzzināt. Pasūtīju to kazu. Nekad neviena mātīte manā gultā nav parādījusies un arī neparādīsies. Tam puikiņam samaksāt par drāzienu nav problēmu un es labi maksāju, ļoti labi maksāju. Par to, kas man patīk. Pagaidām viņš nav atļāvies salaist ar citiem tēviņiem. Negrib riskēt un palikt bez ienākumiem no manas puses. Viņš ir padauza.

***

Man jau ir piegriezies gaidīt. Drīz. Drīz, vēl tikai kādu pusstundu jāpagaida. Negribot lieki riskēt, esmu ieradies stipri par agru. Bet tāds nu es esmu. Viņam ir jāmirst. Un no manas rokas.

***

Neliela divstāvu ēka, kas vairāk atgādināja vienas ģimenes privātmāju nekā īres namu. Es apdzīvoju pusi, lai gan pamatā uzturējos tikai vienā istabā un virtuvē. Otro stāvu vispār neesmu izmantojis, bet nevienu citu tur ielaist netaisos. Ar manu mājas pusi savienots ir tikai viens dzīvoklis. Kādreiz durvīm priekšā tika turēts skapis, bet kopš tur dzīvo tas puikiņš… Skapis ir ticis aizvākts, bet zēns, zēns nāk pie manis, ko līdz pamana, ka esmu pārradies. Brīžiem es ienāku skaļi un trokšņaini un puika… puika uz reiz ir klāt. Citreiz klusi ielavos un gaidu – kad tad nu beidzot zēns mani būs pamanījis. Toties otrajā stāvā mitinās viena veca tenku vācele, kas droši vien jau visiem ir piestāstījusi pilnas ausis par mani, bet blakus viņai kāda vientuļā māmiņa ar trīs gadus vecu sīci. Ciest nevaru bērnus. Pat tik sīkus ne.

Šoreiz es ierados cik vien iespējams klusu, aizgāju līdz virtuvei un pagatavoju kafiju. Un vairāk neko. Malkoju un skatījos ārā pa logu. Sniga. Pa dienu viss bija kusis, bet tagad sniga. Pavasaris ir tāds dīvains laiks. Nekad nevar zināt, kas nākamajā mirklī notiks – sniegs, krītošas lāstekas un peļķes, sals, bet var arī sākt līt… pavasarī viss ir iespējams.

Piesmēķēju.

Puikiņš parādījās.

– Tevi uzreiz var saost. Tavu cigarešu smarža ne ar ko nav sajaucama.

Viņš smaida. Sen neredzēts. Kad es te biju iepriekšējo reizi? Pagājušā gada beigās?… neatceros… Bet varbūt vienkārši negribu atcerēties. Skatos uz viņu un smēķēju.

***

Eju pa meža ceļu, visapkārt sniegs; nevienas dzīvas dvēseles. Ja nebūtu pilnmēness – es neko neredzētu. Nekāda apgaismojuma, ceļš arī netīrīts, bet tā vietu labi var saskatīt starp kokiem. Zem katra soļa tīkama gurkstoņa.

Kāda velna pēc es kūlos uz tejieni? Pat vasarā te reti ieklīda kāda dzīva būtne, bet tagad ziemā…

Ja es te paliktu – neviens neko nenojaustu un diez vai ātrāk kā pēc pusgada kāds pamanītu manu neatgriešanos. Kaut gan… Tas man nepatika. Sīkums un tomēr. Šķita, ka ir ticis pamodināts tas gadu gadiem snaudušais briesmonis. Manī tas bija pamodies un ietriecis savus nagus manā miesā. Negribu, lai tas sāktu plosīties. Negribu!


***

Tas puikiņš… tas kaimiņu puikiņš. Viņš ir pasūtījis to kazu – savu draudzeni. Dzīvo tagad viens. Pie tam sācis strādāt. To nu gan no viņa negaidīju. Pārāk dīvaini tas viss… Nemaz neizskatās pēc viņa. Un gultā viņš ir tik pat fantastisks kā visas citas reizes.

Tā kaza bija sākusi viņu terorizēt. Vairāk naudas šai savajadzējies. Ar to ko dabū no manis esot par maz. Viņam tagad vajagot darīt to un šito un tad vēl tā, un vēl kaut kā… Esot sākusi caurām dienām zāģēt. Šis neizturējis un esot sadevis šai pa purnu, un tad izlidinājis ārā. Esot paziņojis, ja vēl šeit rādīšoties – nositīšot. Tā padauza vairs neesot nākusi.

Puikiņš mani ir pamatīgi pārsteidzis. Neko tādu no viņa nebiju gaidījis.

Tas sniegs un sals ir piegriezies. Būs jāaizbrauc kaut kur uz dienvidiem. Tur tagad ir patīkamāks.

***

Nu labi. Pāragrā pavasarī, nebūsim sīkumaini.

***

Rīta krēslā es sēdēju uz spilvena un malkoju kafiju. Piesmēķēju… Krēslu man nebija. Sākumā biju domājis tos ieviest, bet vēl jo projām turpināju dzīvot bez.

Paskatos uz viņu. Kā viņš mani ir atradis? Nekad nevienam nebiju teicis, ka šī pilsētiņa man bija iepatikusies. Pat aizbraucot prom man nebija ne mazāko aizdomu, ka ieradīšos šeit.
Mhm… Man vienmēr ir paticis viņu vērot gulēšanas laikā. Tik agri viņš nemēdza celties un man pašam arī nebija pārāk raksturīgi mosties pirms pusdienas laika. Šorīt pamodos vēl pirms gaisma svīda un sapratu, ka vairs neaizmigšu. Pagatavoju sev kafiju, noliku spilvenu, piesēdu un sāku viņu vērot, gaidīdams, kad cilvēks modīsies.
Mhm… kafija… no rītiem tā spēja mani atdzīvināt.

Viņa daļēji atsegtais ķermenis ir fantastisks. Turklāt es nemaz nezinu, kas varētu būt vēl patīkamāk, kā pustumsā malkot kafiju un to vērot. Ļaut skatam slīdēt pār tā kontūru, pakavējoties pie katra ķermeņa izliekuma. Piesmēķēju… atkal jau… Laikam pārāk daudz smēķēju. Bet ko lai dara – man patīk.
Pakāpeniski kļūst gaišāks un viņš ar vien labāk saskatāms…

Kad paliek pavisam gaišs ceļos un dodos uz virtuvi. Gatavot brokastis. Pie reizes arī sev vēl vienu kafiju.

***

Mēs esam kaili. Jau kopš pašas atbraukšanas es mājās nelietoju apģērbu. Viņš ir pieskaņojies man. Ko īsti viņš grib? Kāpēc ir ieradies? Paliks vai drīzumā dosies prom?

Pagaidām man pietiek ar to, ka viņš ir šeit. Pagaidām…

Kopš viņa ierašanās mēs vispār nebijām sarunājušies. Nevienu vārdu. Tika izspēlēta kāda man nezināma pantomīma, par kuras iznākumu nav iespējams spriest vai paredzēt.

***

Vārdi, vārdi, vārdi… Vārdi man vienmēr ir likušies par traucēkli un ja jau mēs viens otru spējām tik labi saprast vispār bez tiem…


***

Reiz es pazinu sievieti, kurai bija bārda. Viņa ir mirusi. Nomira pirms diviem gadiem. Klients nosita. Ātra nāve. Bet bārda viņai piestāvēja. Teicu – lai neskujas. Viņa tomēr uzskatīja, ka sievietei nav jābūt ar bārdu. Domāju, ka ar bārdu viņa būtu pelnījusi vairāk.

Žēl man viņa patika. Pie manis vēl jo projām ir viena viņas grāmata. L. Darels. Nav jau kam atdot. Radinieku viņai nebija. Es atkal esmu sācis to lasīt. Varbūt tāpēc atcerējos Kristu. Strādāt gan viņa strādāja ar citu vārdu. Kaut kas krievisks. Neatminu vairs. Man viņa bija Krista un tāda arī paliks. Atmiņās.

***

Nomirt. Es gribu nomirt. Jau sen es to vēlos. Tikai kaut kā nesanāk. Vienmēr kaut kas iztraucē. Pēdējo reizi to izdarīja Jadviga. Jauna poliete, ar kuru biju iepazinies vienā gejklubā. Reti tādos mēdzu ieklīst. Tieši pirms es sāku viņa piezvanīja. Viņai esot sūdīgi. Helpu vajagot. Vai es neatnāktu…

Aizgāju. Skuķis galīgā depresijā. Domājusi par pašnāvību, bet pirms sākusi, esot apzvanījusi visus iespējamos cilvēkus. А в друг kāds atnāks un varēs izrunāties.

Nu kas tas ir! Pirms sevis piebeigšanas zvanīt cilvēkiem un uzprasīties uz randiņu!? Varbūt tieši tajā brīdī šis cilvēks gatavojas beidzot izdarīt kaut ko prātīgu, varbūt pat vienīgo kaut cik saprātīgo lietu visā savā dzīvē – pašnāvību! Bet, nē, iztraucē! Sievietes…

***

– Vai varētu palūgt cigareti?


***

Šeit ir nežēlīgi auksts. Man zvērīgi salst. Alu sasviķojies tēviņš blenž uz mani, ķipa, nesaprastu, kur atrodas un ko redz. Ciest nevaru alu! Mans dzēriens tomēr ir sausais sarkanvīns.

***

Bērnībā es sapņoju par kāzām. Es būtu melnā uzvalkā, baltā kreklā, raibu vesti, ar kaklasaiti. Un daudz, daudz viesu… ļoti daudz viesu. Par līgavu nekad nebiju domājis. Viņa varētu arī vispār nebūt. Kaut kas pilnīgi nebūtisks…

Tagad es vēlos tikai un vienīgi kādu klusu mierīgu pasākumu dažu tuvāko draugu lokā. Jā, un brīžiem es domāju par puisi, par to puisi, ar kuru es patiešām vēlētos būt kopā.

***

Man ir piegriezies. Viss… pat čurāšana, nemaz jau nerunājot par visu pārējo.

***

“Mūsu tēvs debesīs..”

Es lūdzos. Tas bija tik baisos aizlaikos. Toreiz es pat zināju visu tēvreizi…

“..svētīts lai top tavs vārds..”

Toreiz tas šķita svarīgi, kaut kas tik būtisks. Katru vakaru noskaitīt lūgšanu pirms gulētiešanas, pateikties dievam par dienišķo maizi, pirms katras maltītes etc.

Tagad par to ir pilnīgi nospļauties! Āmen!

“..tavs vārds lai notiek kā debesīs tā arī..” Tfū!

***

Tfu! Tfu! Tfu! Tfu!…Šķērma garša mutē… Šī kafija ir vienkārši pretīga. Nekad vairs nenākšu ar puisi satikties šajā ūķī. Vismaz varēšu izvairīties no šitās preteklības dzeršanas. Tad jau labāk laizīt nemazgātu dirsu, nekā dzert šito draņķību.

Paskatījos uz puisieti. Viņš bija tikai pāris gadus jaunāks par mani. Bet starp mums bija bezdibenis. Aiza, kāda mēdz atdalīt dažādas paaudzes. Mums nebija nekā kopīga. Bet kā drāžams gaļas gabals… mhm… tam viņš derēja itin labi. Uz gultu un seksodroms mājās līdz rītam. Pēc tam?… А потом выдно будет… Varbūt gribēsies viņu izdrāzt vēl kādu reizi.

***

Mazs, mazs cūkas purniņš. Laizīja, šņakarējās un urkšķējās ap visu manu ķermeni gultā, pūlējās mani uzbudināt. Centos neskatīties un izvairīties, sataustīju gaismas slēdzi un ieslēdzu gaismu. Aiz šņukura sekoja cilvēka galva, tālāk sievietes ķermenis. Kā dzelts biju no gultas ārā.
Pamodos. Sapnis. Tikai sapnis. Nevajadzēja man vakar iet uz to pataloģiju vaska figūru muzeju. Tur bija sieviete ar cūkas šņukuru. Esot bijusi *****. Skatoties uz viņu vēl nodomāju: “Skaista. Pat ļoti skaista. Gluži kā kāda krustmāte no pasaku filmām.” Esot bijusi ļoti pieprasīta padauza. “Domāju gan! Ar tādu ķermeni un viņas izskatu…” Pirmā reize, kad biju kādu sievieti atzinis par skaistu un tad naktī pamosties no tik dzīva sapņa, kurā viņa mani… tas jau bija vairāk nekā murgs.
Vairs neaizmigu… es nespēju. Miegs nenāca. Nespēju TO aizmirst. Sievietes ķermenis…
Pirms trim gadiem… Kāpēc tagad? Kāpēc atcerēties… vajadzēja?…

***

“Pūt vējiņi”. Kādēļ te skan tā flauta!! Tā ir bērnība! Mana bērnība… tā flauta. ..uzrok sen nebijušas izjūtas… uzplēš brūces un apgriež dvēseli otrādi; uzjundī pagātni… kāpēc šovakar?.. šajā restorānā.. es viņu negaidīšu. Eju prom.
Par vēlu. Viņš jau nāk. ..es piesmēķēju… man jāatgūstas…
Saņemies!…

***

Es zinu kas ir paranoja…

***

..labāk to nezināt…

***

Vai Tu zini kā tas ir? Nodzēst benāru pret ereģēta locekļa galviņu? Pamēģini! Pret sava.

***

Marija Magdalēna. Es viņu atceros. Viņa bija veca. Man toreiz pat piecas vasaras vēl nebija… un tomēr… Es viņu atceros.

Es zinu, ka biju tuvumā, kad viņa atstiepās, bet tieši TO es neatceros… Es neatceros kā viņa nosprāga. Lūk, TIEŠI TO es neatceros!

***

Kas par pakaļu! Šitādu smukulīti! Nu vecīt vajadzētu mums palikt divatā un gan jau pamanītos dabūt tevi slīpi. Šajos ministriju tusos jau tikai “pareizie” tusē ..nu tikai tie, kas neko TĀDU… smieklīgi!

..pakaļa…

***

Varbūt es par daudz vēlos nomirt, bet savādāk es neprotu dzīvot. Nebeidzama tieksme pēc nāves. Ja ne pašam mirt, tad nogalināt. Un otra nogalināšana ir tikai veids, kā aizvietot pašam savu nāvi… Dzīvība nav būtiska. Tikai Nāve… tikai tas kā tā notiek.

No Viestura nesen saņēmu sms: “pagaidām ar Nāvi man attiecības nav bijušas”

Viņš vēl neapzinās… sevi…

***

cigarete

***

«Я кончаю!»
«Да нечего ты некончаеш!»
«Я кончаю!!»

Labi viens runā par šūpolēm; bet par ko tas otrs. Man ir pārāk samaitāta fantāzija. Nesaprotu bērnus. Pat padsmitgadīgus ne.

***

Tas bija pirms trim gadiem… tikai?!… un man likās…
..kupls, kupls, kupls dūmu mutulītis… sākums…
..roka slīdēja zemāk…

***

Tās taču ir pretīgas. Kā vispār kaut ko tādu var smēķēt!

***

Es dzeru. Es dzeru. Es dzeru.

Es apzināti mēģinu nodzerties. Kopš sarunas ar psihologu. Mēs runājām par pašnāvībām. Meitene pameta domu, ka nodzeršanās arī ir pašnāvība, sabiedrības akceptēta. Ne gluži atbalstīta, bet sabiedrības acīs pietiekami pieņemama, lai par cilvēka labprātīgu atteikšanos no dzīvas nerunātu. Runā par ko citu. ..sadomā visādas muļķības un tad par tām…

Cik daudz liekulību pasaka cilvēki šajā sakarā…

Visus iznīcināt, ***ģ, lai nemaitā gaisu uz šīs planētas. Vispārēja iznīcība. Pilnīga apokalipse, kas skartu tikai šo lopu – Homo sapiens. Un nevienu citu sugu.

Varētu jamos visus tā maigi, ar mīlestību – sasēdināt uz mietiem… vai varbūt pakārt aiz pautiem?…

***

Es negribu neko zināt. Tas bija sen. Tas bija pārāk sen, kad mēs tikāmies pēdējo reizi. Toreiz es viņu drāzu pēc pilnas programmas. Un viņš mani arī. Mēs nedēļu neatstājām viņa māju. Kā vien kādam sacēlās, tā…
Trīsdesmittrīs gadi… tikai…
..un man likās…
Viņš ir miris. Idiots izdarīja pašnāvību, kad uzzināja, ka ir HIV+. Žēl. Gultā viņš bija, kas īpašs. Nu ne pats labākais, bet tomēr, kas īpašs.

Vajadzēja ar’ sākt domāt par sen nosprāgušu jākli. Kaut gan…

..mhm… Mārtiņš… un kāpēc gan ne… varētu pamēģināt to puiku pavest…


***

Bet viens no kareivjiem viņam iedūra šķēpu, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens. Un kas to redzējis, tas to ir apliecinājis, un viņa liecība ir patiesa. Un viņš zin, ka viņš runā patiesu, lai arī jūs ticētu

***

Rakstot, ne tikai klava, klaudz, bet arī mani sudraba gredzeni viens pret otru sitoties rada dzidru zvārgulīšiem līdzīgu skaņu. Tas nomierina. Vismaz šodien. Esmu atteicies no kafijas. Jau kādu nedēļu. Mājās ir tikai dažāda veida zaļās tējas, un es tās dzeru. It kā jau vairākas reizes esmu gājis uz veikalu pirkt kafiju, bet pārnāku mājās ar vēl kādu tēju…

Šodien uz ielas dzirdēju sarunu, kur viena trijotne sprieda par to, kā varētu latviski pateikt toples. Pavīdēja variants – beztops. Nedaudz smieklīgi, bet man iepatikās. Galvenais, ka cilvēkam, kuram to pateiktu tak nerastos ne mazākās nojautas par šī latviskojuma nozīmi, kamēr nepaskaidrotu… bet vai vispār vajag paskaidrot…

***

Esmu slimnīcā. Man neļāva nomirt.

Biju pārgriezis vēnas. Un kāda joda pēc kaimiņiem ienāca prātā pie manis nākt. Ak, jā, viņiem bija beigusies sāls un nāca aizņemties. Zinot, ka es esmu mājās, kad nereaģēju uz klauvējieniem, esot pavēruši durvis…

Nu ja… paredzēt, ka tā gadīsies es nevarēju. Diemžēl…

***

Jēzus.

Es ar viņu kniebos. Pilnīgi nederīgs gultā. Tā arī vēl līdz šai baltai dienai neesmu sapratis, kāpēc viņš tam piekrita. Viņš taču būtu varējis mani pasūtīt. To viņš nedarīja. Viņš mani pieņēma un ļāva man darīt visu, ko vien es vēlos. Un to es arī darīju. Aizgāju prom vēl pirms saullēkta. Ja vien viņš būtu gribējis… Bet viņš atdevās. To es atcerēšos, kamēr vien pastāvēšu.

***

Tā tam ir jābūt. Kā parasti. Tieši tā kā vienmēr ir bijis…

***

Man bija grūti atgūt dvēseles mieru. Viņš pat nepaguva mani tā īsti pamanīt, kad smadzenes bija izšķaidītas. Galvas tik pat kā nemaz nepalika. Lupara… pirmā saskare ar šo ieroci man bija lasot krimiķi par itāļu mafiju… labs.

Es sāku atgūties tikai pēc tam, skatoties uz ķermeņa konvulsijām. Piesmēķēju. Man nebija jāuztraucas, ka kāds varētu būt dzirdējis šāvienu vai ka kāds varētu atnākt. Viņš dzīvoja ļoti noslēgti un māju bija izvēlējies tālu no citām. Rīt man protams būs grūtības tikt prom, bet, tā teikt, ne jau pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Pat ar izšķaidītām smadzenēm viņš bija sasodīti uzbudinošs…

Es biju viņu pat mīlējis. Kāda “хуя” pēc? Pats nesaprotu. Pats stulbākais, ka mīlu vēl jo projām… šī apziņa tajā visā ir visneciešamākā.

Bet viņa ķermenis – tik uzbudinošs un iekārojams. Es biju viņu drāzis ne reizi vien. Drāžama gaļa! Lūk, kas viņš visu mūžu ir bijis! Un arī ar sašķaidītu smadzeņpodu šajā ziņā viņš nepavisam nebija mainījies. Es pieliecos tuvāk viņa ķermenim, kurš jau bija pārtraucis raustīties.

***

Bērnībā man bija daudz draugu. Visspilgtāk no tiem es atceros Katarīnu. Tagad viņa ir Tvaika ielā. Šizofrēnija. Neesmu interesējies kā viņai ir. Es negribu to zināt.

***

“И когда я умру,
И когда я погибну,
Мои уши, как папоротники,
Прорастут из земли.”
(С. Козлов “Правда, мы будем всегда?”)

***

Plaukš!
-***ģ! Ka tavu māti! Prusaks!
Ciest nevaru šos radījumus. Atkal mājās parādījušies. Un no kurienes?… Būs atkal jāsāk izindēt.

***

Nabaga izvarotais trusītis. Varētu jau it kā izcept, bet kaut kā nepiedienīgi šķiet ēst lopiņi, kas uzpildīts ar spermu. Lai jau sapūst savā nodabā. Un kas tam puisietim bija uznācis? Viņš taču nekad agrāk par lopiņiem nebija izrādījis ne vismazāko interesi, bet šodien…

***

Man vienmēr ir paticis, ka man dāvina rozes. Sarkanas. Ar spēcīgu smaržu. Laikam tāpēc man visvairāk ir patikusi rievotā roze Rosa rugosa. Tās smarža ir reibinoša. Es klīstu pa šo parku un vai ik pēc pāris soļiem ir kāds rožu krūms. Visa pasaule viena vienīga reibinoša rožu smarža. Atceros kā kādreiz jaunībā es no šo rožu ziediem gatavoju vīnu, sīrupu, no kura tālāk varēja iegūt želeju, dzērienu vai saldējuma kokteili. Tam visam bija diezgan īpatnēja, patīkami sausējoša garša un spēcīga rožu smarža. Es pārtraucu to visu gatavot, kad sāku pievērsties vienatnei un pakāpeniski zaudēju draugus. Tad kļuvu pavisam vientuļš. Ar tiem pāris draugiem, kas bija vēl atlikuši – tikties nevēlējos. Toreiz es vienkārši pazudu. Un vēl jo projām netaisos parādīties. Mainu dzīvesvietas kā cimdus. Izvairos no jebkā kas būtu vairāk par paviršu pazīšanos vai gadījuma seksu. Vairāk man neko vairs nevajag.

Viens cilvēks gan man smagi pietrūkst. Margita. Par viņu es domāju diezgan bieži. Ja nu kādreiz es nolemšu parādīties mājās, tad viņa laikam būs vienīgais cilvēks, kuru es mēģināšu uzmeklēt.

***

Man te kaut kur mētājās evaņģēliji. Tepat kaut kur bija. Jāņa. Bet bija taču vēl. Man bija vēl arī Lūkas un Mateja un… āāā, re kur ir. Lūkas… Nav, te nav tas, ko es meklēju… Tetrarha vīns… Barabu… trešās dienas rīts.
Negribu. Ne šodien.

***

– Mums ir gaļa tualetē. Ieslēdz gaismu un atver durvis. Tūlīt skries ārā.
– Neskrien. Ā! Re ir.
– Aizej pabaro meitenes.
– Darīts.

***

Šodien uzvilku savu rokaspulksteni. Tas bija apstājies kaut kad pagājušajā gadā. Nebija vajadzības pēc pulksteņa. Tas karājās ap roku kā tāds dekoratīvais elements pie tērpa. Ja vajadzēja kādam pateikt pareizu laiku, ieskatījos telefonā. Jā, man ir mobilais telefons. Jau divus gadus. Ciest nevaru to verķi. Un nu jau mēnesi neesmu atbildējis ne uz vienu zvanu. Es vienkārši ignorēju visus zvanus. Uz īsziņām arī neatbildu. Uz tām es nekad neesmu atbildējis. Nekad. Tie daži cilvēki, kas zin manu numuru ātri vien saprata, ka nav jēgas man sūtīt īsziņas. Tagad viņiem būs jāsaprot, ka nav jēgas man arī zvanīt es vienkārši pats piezvanīšu. Ja piezvanīšu…

***

Mājās ir beidzies vīns. Vispār nekāda alkohola nav. Vēl jau varu paspēt aiziet un nopirkt, tikai… baigais slinkums. Cigaretes vēl ir, cigāri arī, tāpat arī papirusi… un divas dažādas pīpju tabakas. Ā! Un vēl arī tinamā tabaka cigaretēm. Tā kā kādu laiku dzīvot varēs. Mājās var iztikt bez paikas, šmigas, kafijas, bet tabakveidīgajiem štruntiem gan ir jābūt pa rokai. Kamēr var kūpēt, – var arī dzīvot.

***

Es viņam piezvanīju. Apjautājos par veselību. Viņš esot slims. Atrodoties slimnīcā un ārsti nevarot noskaidrot, kas par vainu. Es pateicu. Pateicu, kas tas bija par kausu, no kura viņš pie manis dzēra vīnu. Viņa bļāviens un lamas, ko dzirdēju, pirms noliku klausuli bija kā medusmaize. Viņš saprata. Viņam viss jau beidzies. Viņam par vēlu, lai varētu līdzēt, bet es esmu Romā un šeit ir labs laiks. Jau veselu nedēļu te drāžu vienu tēviņu. Viņam ir laba balss – kontrtenors. Nezinu neko uzbudinošāku. Atliek tikai viņam sākt dziedāt un man jau stāv; galvā tikai viena doma – kā viņš paņem mutē… Ja nezinātu, kas būs pēc izrādes, es nemaz nebūtu piekritis iet uz operu jamo klausīties. Tikai jāiztur līdz izrādes beigām. Bet toties pēc tam… viņa ģērbtuvē…

***

Cilvēks ir kropls. Galīgi kropls gan fiziski, gan garīgi un ap sevi arī ir novācis tādus pat kropļus. Tak visas vistas, zosis, cūkas ir kropļi. Arī suns ir kroplis. Kas tas par vilku?! Infantīls, bērna prātā esošs ķēms. Parodija par vilku. Un tad vēl tie žurkas lieluma izsmiekli par tēmu vilks! Tā vien gribas tos paņemt rokās un saspiest izspiežot no tiem ārā visu sulu un dzirdēt un just, kā kauli tiem ķēmiem lūzt starp pirkstiem, to ķermenim izlaižot garu. Ne par velti vilks, mežā sastopot suni, tam pārkož rīkli. Kropļiem nav jādzīvo. Tie tikai traucē izdzīvot pārējiem.

***

Man ir sapista dzīve. Tev ir sapista dzīve. Viņam, viņai ir sapista dzīve. Mums ir sapistas dzīves. Jums ir sapistas dzīves. Viņiem, viņām ir sapistas dzīves. Viss ir viena vienīga pišanās un rezultātā viss tiek sapists. Viss sākas kā pišanās un kā pišanās arī turpinās un beigās arī līķa norakšana nav nekas vairāk kā viena vienīga pišanās.

***

Pēdējā cigarete. Jācer, ka tam puikam būs ienācis prātā nopirkt. Ja, nē. Būs pašam jāiet pakaļ, bet varbūt viņu izdosies pierunāt aiziet pēc kūpināmpuļķīšiem. Viņš ir aizgājis no darba. Jaunu vēl nav atradis. Un tik drīz arī nekas prātīgs netrāpīsies. Nu nav viņam nekādas izglītības, nav.

***

Pirms divām dienām bija alga. Nekā prātīga vairs nav atlicis. Es parasti nemēdzu tik ļoti pārtērēt savus līdzekļus. Parasti tak man ir sanācis iekļauties… Nu ko būs jāsāk atkal putriņas un lētās zupiņas ēst. Ja esmu jau tik daudz pārdzīvojis, pārdzīvošu arī šito naudas trūkumu. Mazāk tērēt bez apdoma vajadzēja. Kaut gan, ja jau man gribējās to naudu notriekt un neskaitīt līdzi tam cik tērēju… tad jau laikam man tas bija vajadzīgs un pareizi esmu rīkojies ļaujoties šij vajadzībai. Turklāt viss, kas ar mums notiek – notiek uz labu.

***

Lasu Kama-Sutru. Visnotaļ interesanta lasāmviela. Nenāktu par ļaunu to iekļaut skolu mācību programmās. Sīkajiem nāktu tikai par labu to palasīt. Nebūs tad tādu pieaugušo, kas nelasot uzskatīs, ka tur ir rakstīts tikai par pozām kādās var kniebties. Tur ir tikai par būtisko rakstīts.

***

Pudele vīna vakara gaitā; normāli. Katru vakaru. Nu labi dažreiz arī dzeru rumu vai viskiju, bet pārsvarā gan vīnu. Visu šo gadu. Ir bijuši tikai daži vakari bez šmigas. Un tas arī tikai tādēļ, ka bijis slinkums vilkties līdz normālam veikalam. Citādāk tas veikals, kas ir tieši pie mājām nevar apmierināt manu gaumi attiecībā uz alkoholu. Kaut kādu draņķību no planētu sērijas jau es dzertu tikai galīgākā krīzes situācijā, bet tādas šogad, paldies dievam, nav bijušas.

***

Spert, spert, spert!!! Šitam kuņasdēlam!!! Atspārdīt līdz tas lops izlaiž garu. kamēr tam visas iekša izgāžas uz āru… kamēr zarnas ar visu saturu mētājas pa ielu… atspārdīt, lai nevazājas apkārt. kuņasdēls!!!

***

Zemeņu ievārījums. Ar manis ceptām pankūkām. Ievārījumu maman savārīja. Man patīk viņu cienāt un viņam garšo manis gatavotais. viņš ir jauks… žēl tikai, ka es viņu tik reti satieku. Viņš pie manis nav nācis jau vairāk kā pusgadu. Un šodien tā pēkšņi ieradās. kā sniegs uz galvas… viens no retiem pārsteigumiem, kas man patīk. viņš ir viens no tiem, kurš drīkst pie manis tā ierasties. nebrīdinot. viņš ir izņēmums. Lielais Izņēmums. Viņš drīkst. jebkurā diennakts stundā. Citiem gan labāk neriskēt. Citiem tāds risks varētu beigties ļoti nepatīkami. Es mēdzu būt riebīgs. ja uznāk – pat ļoti riebīgs…

***

Tas haotiskais tēviņš mani brīžam besī ārā. viņa haotisms, nekonsekvence, nespēja tikt ar sevi galā un nerēķināšanās ar citiem… viņš ir apgrūtinošs.

***

Ķiploki. Ķiploku smarža. Tā ir tik… pavedinoši pievilcīga… ne atturēties…

***

– Tu nezini, kas to diriģē? Vai arī tev nav pierakstīts? Šnē… tas labi, jā, pat ļoti labi…

Tiesa gan es tā arī nesapratu, ko viņš ar to bija domājis, bet nu labi. ne jau viss man šai saulē būtu jāsaprot. ne jau viss… es kļūstu vecs. Vismaz man tāda sajūta pēdējā laikā bieži rodas. ****** arī reti niez… nav vēlēšanās to kaut kur iebāzt. pilnīgi zudusi vēlme. bet nav jau arī vairs īsti kamī… nav vairs…

***

Labā plauksta niez. Baigi niez… tas uz dabūšanu. naudas, mantas vai pipeļa. arī tā ir manta. turklāt laba.

***

Varbūt man vajadzētu sākt nodarboties ar rakstniecību?… es varētu izdomāt jancīgus vārdus tēliem un uzrakstīt visu, ko esmu piedzīvojis. nevis izdomāt notikumus un vietas, bet uzrakstīt tikai to, kas ir noticis… neviens jau sevi tā pat neatpazīs, turklāt… nevienam jau neienāks prātā ko tādu saistīt ar mani un manu personību. viņi visi, maitas tādi, mani ir iedomājuši citādu esam un es neesmu ļāvis viņiem uzzināt patiesību par mani. Nav pelnījuši. Neviens no viņiem! Viņi to nav pelnījuši! pautus nedasūkājušie idioti!

***

Melni mati meitenītei… Rozā jaciņa, zila kleitiņa… Totāla blondīne! piesiet tādai garu striķi ar konservu bundžām pie klitora, iespraust pakaļā pakulu saišķi, pielaist tam uguni un palaist, lai jamā dura skrien. Būtu makten interesanti paskatīties, kas tiktu nosvilināts…

Publikai ar’ būtu interesanti. Domāju, ka pat ļoti interesanti. Turklāt, tā ātri vien savāktos. ir lietas, kas cilvēkus sasodīti kārdina. it īpaši sugasbrāļa/māsas mocības vai ciešanas… viduslaiki tam ir uzskatāms piemērs.

***

Paņemam skalpeli. Tas ir viens no lieliskākajiem cilvēces izgudrojumiem. Atrotam piedurknes un pieliekam asmeni tieši pie vēnas. Var jau protams griezt perpendikulāri vēnai un cerēt, ka kaut kas būs sanācis, bet var rīkoties arī savādāk, skaidri zinot, ka tad mediķiem tiek laupīta iespēja izjaukt manus nodomus. Griežam vēnu pušu visa apakšdelma garumā, tad ķeramies pie nākošās, tad vēl vienu; otrai rokai man ir četras vēnas, kurās tā labi var iegriezt gareniski. Tālāk tikai nedaudz ir jāpagaida. Tikai mazliet… Runā, ka vajagot zem tekoša ūdens, jo tad nesāpot, bet tam nav nekādas nozīmes. Tās sāpes jau nav tik lielas, lai traucētu. Ir lietas, kas sāp daudz vairāk, kas tiešām sāp… tur dziļi, dziļi iekšā.

***


2006. gada 5. marts
4947

Autors: rita, 2008. gada 21. oktobris, 00:59
Skatījumi: 1886 [-0:+0]
Atslēgvārdi: atklāsme, dzeja, Proza